Viss iesākās ar to, ka par šo maratonu biju dzirdējis (precīzāk lasījistīmeklī), bet nu tas bija kauč kad vasaras viducī, bet nu bez jebkādas informācijas
par to vai šis pasākums šogad būs. Tā nu pāris dienas intensīvi apmeklēju
raid.lv bet bez īpašiem panākumiem. Prātā gan rezervēju vietu Siguldas
maratonam, bet nu laikam ejot kaut kā izkrita no galvas
, nu laikam jāiesaka
organizatoriem – pie reklāmas būtu jāpiestrādā, jo nu informācijas bija maz.
Manuprāt, tas veicinātu ne tikai sportisko konkurenci, bet arī orgu finansiālo
lādīti.
Tad nu 26. oktobra vakarā mēģinot ieiet draugiem.lv portālā sanāca mazliet
pārrakstīties un "dr" vietā uzspiedu vienkārši "r" un redz
tīmekļa pārlūkprogramma atcerējās, atšķirībā no manis, raid.lv.
Jā, ko lai saka apskatījos, apskatījos vēlreiz. Jāskrien.
Lai gan patiesībā man nebija nekādas nojausmas par to kas tas ir un kā tas
garšo. Arī pēdējais treniņš, laikam mazliet jāsarkst būtu, bija mēnesi atpakaļ
reaktorā uz trenažiera vien kādi 12km, ja pareizi atceros. Par ekipējumu vispār
nerunāsim. Ne man nūju, ne pieklājīgu apavu skriešanai kalnos. Par tādām
"želejām" un citu astronautu paiku biju dzirdējis tikai tur kaut
kur – katrā ziņā no manis ļoti tālu. Tad vēl lasu, 33km un 55km
skrējējiem var būt nepieciešams lukturītis, nu okey braucam uz veikalu pakaļ.
Nu nopirku es to portatīvo prožektoru. Laikam jāsaka paldies, jo citādi trešo
apli būtu jātausta. Kādreiz man skolā mācīja, ka būtībā Latvijā nav kalnu un
tīri teorētiski laikam tā ir, bet nu Siguldā viņi IR un pie velna
ģeogrāfus ar viņu teorijām.
Nu re, atbraucu. Jāiet reģistrēties. Apmaiņā pret 12ls saņēmu Sport2000
sertifikātu, Nike dāvanu karti un ļoti interesanto numuru – 6001. Kāpēc
interesants? Zinātājiem skaidrs uzreiz, bet nu tomēr. Bija trīs distances 11km,
33km un 55km. Viss bija diezgan vienkārši, tie kas skrēja 11km numurs sākās ar
1, savukārt 33 ar 3 un 55 ar 5, bet nu dažiem tika ar seštūkstošie numuri. It kā
nekas īpašs, bet trasē vismaz reizes desmit man krūtīs ieurbās neizpratnes
pilni dalībnieku un trases tiesnešu skatieni. Sajutos īpašs.
Tad nu starts. Nē, 3 minūtes pirms tam, man kā pilnīgi svešam no kalnu
maratona, garastāvoklis pacilāts, apkārt daudz smaidīgu seju un visādā citādā
ziņā patīkams noskaņojums valda. Tad nu beidzot starts. Pēc 20 metriem
skrējiena kalnā es sapratu kur ir mana vieta – joki mazi. Tad nu no iespaidīgā
starta kuru gribējās palika pāri vien čuššš, bez tam vēl, pļak – pļak pavadībā.
Dubļi, dubļi, dubļi – skrējiena moto. Pēc minūtēm desmit mani apavi bija
pārvērtušies līdz nepazīšanai, apmēram tā – divi betona krāsas kluči. Pirmais
kritums, laikam aiz Siguldas dzemdību nama ja nemaldos, bija interesants ar to,
ka skrējēju bija daudz un sanāca neliela drūzmēšanās starp tiem kas nesās pa
galvu pa kaklu, un tiem kas centās bremzēt. Protams māsa inerce
"palīdzēja" visiem. Bija šauri. Būtībā vēlāk šo problēmu atrisināja
trase, tā vienkārši mūs izsijāja.
Pirmais aplis 22km bija tāds kā iepazīšanās, tur es pirmo reizi ieraudzīju
visus kāpumus un kritums, īpaši atmiņā palika viens kritums ko nodēvēju par
"eglītēm" – ļoti slidens dubļains pie tam vēl stāvs kritums, kuram
abās pusēs bija mazas zaļas eglītes. Otrā apļa beigās eglītēm bijām atņēmuši
ievērojumu daudzumu skuju. Jāatvainojas. Tālāk seko enerģijas punkts, jā, ar
ēšanu un dzeršanu viss bija kārtībā. Liels paldies. Mazliet iestiprinājies
turpinu distanci, pirmie soļi pēc pauzītes smagi, pat ļoti. Tomēr iekustos un
atkal uzņemts mērķtiecīgs solis. Kāpums, kritums, kritums, kāpums – tie nomaina
viens otru, nemaz nedomājot par skrējēju spēkiem. Pēdējās trepes, pietrūka
tikai Eye of the Tiger fonā. Nu jau redzi teltis, tātad
aplis ir pabeigts. (2h43:13) Godīgi sakot, pat nezināju vai tas ir
iemesls, lai priecātos. Jo no vienas puses par vienu apli mazāk, no otras
puses tikai par vienu apli mazāk – vēl 33km. Tas ir daudz. Kārtīgi iekodu, izdzēru
savu litru šķidruma un aidā otrajā divdesmitdivniekā. Pirmais secinājums,
skrējēju krietni mazāk, dubļu gan vairāk, jo pāri auļojuši daudzi kāju pāri.
Šoreiz posms līdz enerģijas punktam likās garāks un smagāks, nogurums dara
savu. Ik pa brīdim paskrējām kopā ar Laumiic un vēl vienu puisi, tā mēs
tur viens otru mudinādami un mazliet sūkstoties tutinājām uz priekšu. Takas nu
jau pazīstamas, bet tik un tā sanāca kādu kilometru noskriet pa virsu – ar
leiti neievērojām vienu nogāzi un aizvilkām taisni, kopā galvas salikuši,
meklējām pareizo ceļu. Atradām. Pēc kāda laika sasniedzu enerģijas punktu. Mazliet
uzkavējos un devos tālāk kopā ar garās bizes īpašnieci un vēl vienu puisi. Kā
nu bija, kā nu ne, bet acu priekšā stāvēja trepes, garās trepes pirms
panorāmas, otro reizi. Bija doma saskaitīt pakāpienus, bet tiklīdz sāku kāpt
prāts nenesās uz skaitīšanu. Startfinišā dabūju pat krēslu un minūtes septiņas
pasēdēju, padzēru tēju un sazagos cukurgraudiņus (visa šokolāde jau bija
nofenderēta).
Šis aplis tika pievarēts 3h26:15, tas no manis paņēma daudz, bet apziņa, ka
vairs tikai 11km lika pasmaidīt un palīdzēja atrast sevī spēkus un papildus
motivāciju. Trešajā aplī devos ar labu noskaņojumu, pilnu kabatu cukura, smagām
kājām un galvas lukturi bagāžā. Skrēju pēc iedomāta modeļa "mīnuss
viens" ar domu, ka katrs solis ko lieku pietuvina mani finišam. Ap 5-6km
palika tumšs un tad visas dubļu peļķes bija manējās, kaut ko normāli saskatīt
bija gandrīz neiespējami. Kad nonācu līdz bruģētajam celiņam bija palicis
pavisam maz, celiņa vidū stāvēja suns, jā, diezgan iespaidīgu izmēru vācu aitu
vilku suns, viņš mani nopētīja un par laimi es šim neiepatikos. Face Control`u
izturēju. Trepes pēdējo reizi – uzsākām kopā ar Laumiic, bet mani kaut kas
dīdīja un liku soli pēc soļa, lai ātrāk tiktu ar šīm "Rokija" trepēm
galā. Pēdējie metri un jā – FINIŠS!!!
Mazliet vairāk par astoņām stundām (8h09:19) man bija vajadzīgas lai pieveiktu 55km un
sasniegtu finišu manā pirmajā kalnu maratonā. Sajūtas lieliskas, super, es to
izdarīju! Par spīti "kuplajam" sagaidītāju pūlim un medaļu
izlaupītājiem, garastāvoklis pacilāts.
Sasniegts neticamais – Siguldas kalnu maratona finisš.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru